3 komunikācijas kļūdas, ko pieļauj vecāki

Jūtu noniecināšana, piekukuļošana ar balvām vai sodiem, kā arī salīdzināšana ir biežāk pieļautās vecāku kļūdas sarunās ar maziem bērniem.

Pieredzes, ko bērns piedzīvo jau no pašām pirmajām dienām, mēnešiem, gadiem, atstāj iespaidu uz viņa personības attīstību un to, kādi uzvedības modeļi, šim cilvēkam pieaugot, būs saprotami un pazīstami.

Galvenais vecāku klupšanas akmens, kas nereti ietver arī dažādas citas komunikācijas kļūdas, paradoksāli, ir gaidas, lai bērns viņus uzklausītu un saprastu bez ierunām. Lai mazais ķipars saprastu vecāku, nevis otrādi, nereti vecāki mēģina pārliecināt bērnus, ka viņiem nav jādomā tā, kā viņi domā, un nav jājūt tas, ko viņi jūt. Iznāk, ka bērnam bez iebildumiem ir jāpiekrīt pieaugušajam un jāsaprot viņa nostāja. Skaidrojot savu redzējumu gribam, lai bērns mūs saprot, bet paši izstarojam noraidošu pozīciju: “Jā, jā, visu saprotu, bet izbeidz un saproti mani!”

Kāpēc tas nestrādā?
Brīdī, kad mazo cilvēku pārņem stipras emocijas, aktīvi darbojas labā smadzeņu puslode. Savukārt kreisā puslode, kura atbild par loģiku, nestrādā, kamēr bērns nav nomierinājies un atkal izjūt drošības sajūtu, kā arī to, ka ir uz viena viļņa ar vecākiem. Parādīt ceļu no emocijām uz loģisko domāšanu var tikai caur empātiju. Tā ir iemaņa, kuru var uztrenēt katra mamma vai cits aprūpētājs.

Runājot par trīs biežāk pieļautajām kļūdām saskarsmē ar bērniem, izceļam jūtu noniecināšanu, manipulācijas ar balvām un salīdzināšanu.

Jūtu noniecināšana.
To ir tik viegli nepamanīt. Kad bērns saka: “Man negaršo”, vecāki bieži atbild kaut ko no sērijas: “Garšīgi taču!”. Tomēr tā jau ir nemanāma jūtu noniecināšana – tā ziņo bērnam, ka tas, kā viņš jūtas vai tas, ko viņš domā, nav patiesība.

Tā vietā vecākiem vajadzētu pieņemt bērnu emocijas, kas ir liels darbs arī pašiem ar savām, pieaugušā emocijām. Piemērā ar zupu var līdzjūtīgi teikt: “Tev negaršo šī zupa” un nesteigties piedāvāt risinājumu, ļaujot pašam bērnam izteikt iniciatīvu.

Manipulācijas ar balvām vai sodiem.
“Ja tu tā turpināsi, tad nebūs “multeņu”, saldumu vai citu prieku”. Tas ir ātrs rīks, lai bērns darītu tā, kā tiek prasīts. Taču ikdienā ieviešot šādu komunikācijas taktiku, pa pilītei vien pazūd cieņa vienam pret otru, manipulācija kļūst par pieņemamu saskarsmesveidu ģimenē, un attiecības draud lēnām pārvērsties par tirgošanos.

Labāk ir nevis draudēt atņemt privilēģijas, bet teikt: “Ja tu turpināsi mētāt bumbu istabā, man nāksies to ielikt skapī. Varam kopā bumbu pamētāt ārā.” Proti, piedāvāt alternatīvu bez sodiem un privilēģiju atņemšanas.

Salīdzināšanu ar citiem bērniem.
To bieži izmanto it kā pozitīvi, cerot uz sava bērna “labāku” uzvedību. “Paskaties, cik Emma akurāti ēd”. Tomēr šāda konkurence ar citiem, pozitīva vai negatīva, vēlāk bērnam var turpināties visu mūžu.

Diemžēl šajā konkurencē nekad nevar uzvarēt, jo vienmēr atradīsies kāds spēcīgāks, gudrāks, bagātāks. Arī pieaugušo dzīvē – ja salīdzināsim sevi ar citiem, sajust apmierinātību par sevi būs daudz grūtāk. Salīdzināšanu ar citiem bērniem labāk aizvietot ar pozitīvo pastiprinājumu, pievēršot uzmanību vēlamajai bērna uzvedībai un sniedzot uzslavas par to. “Skat, cik tev veikli izdevās paēst ar karotīti!”